Rīgas 1. pamatskolai – attīstības centram svinam 100 gadadienu

100 gadi. Gadu simts. Gadsimts. Gadsimtenis. Daudz vai maz? Ja skatās no cilvēka dzīves pozīcijas – vairāk kā viena cilvēka mūžs. Vienā mūžā var iespēt un izdarīt ļoti daudz. Iestādīt koku, uzcelt māju un izaudzināt bērnus. Simtgadīgs ozols ar savām saknēm stabili turas dzimtajā zemē un droši stāv pretī vētrām. Un cik gan daudz zīļu tas savos zaros ir nogatavinājis 100 gados. Vai to pat ir iespējams izskaitīt ? Tāpat kā ozolam nav iespējams izskaitīt 100 gados nogatavinātās zīles, tāpat grūti ir izskaitīt, cik gan daudz skolotāju savus labos darbus ir izauklējuši mūsu skolā. Daudzas paaudzes. Daudzi stāsti. Ir skolotāji, kas mūsu skolā pavadījuši vairāk kā pusi sava mūža. Tā ir skolas vērtība. Cilvēks jau savu mūžu nevelta tam, kas viņam nesagādā prieku un gandarījumu vai ne tā ?

Mūsu skola ir kā pulksteņa mehānisms – cits zobratiņš kustina otru. Un tikai kopā esot skola spēj pastāvēt. Pirms 100 gadiem mūsu skola bija pirmā un vienīgā skola Latvijā bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Jau toreiz mūsu skola atbalstīja un izglītoja citus kolēģus, kuriem tā bija pirmā saskaršanās ar īpašajiem bērniem – arī šobrīd 100 gadus vēlāk mūsu skola kā attīstības centrs sniedz atbalstu gan skolēnu vecākiem, gan citiem pedagogiem darbā ar izglītojamajiem, kuriem ir funkcionāli attīstības traucējumi. Mūsu skolas emblēmā ir attēlots eņģelītis – varbūt tieši šis simbols palīdz mums būt gaišai skolai un īstenot izglītības iestādes vērtības – atbildību, cieņu un drošību. Mēs ticam katra cilvēka būtībai – būt labam un dot labāko. Un esam pateicīgi debesīm, ka vēljoprojām mūsu skola turpina attīstīties un virzīties uz priekšu.

Svētī, Dievs, mūsu skolā

Katra cilvēka dzīvi.

Liela vai maza – nav  nozīmes, jo kā teicis kāds gudrais: “Katrs bērns ienāk pasaulē, ar cerību, ka Dievs vēl nav zaudējis ticību cilvēkiem ”. Vēlam visiem ticību, cerību, mīlestību. Ticēt tam, ko darām, cerēt, ka izdosies un mīlēt to, ko darām.